TSK · Acts 27:24

Pēc šīm lietām Tā Kunga vārds notika uz Ābramu iekš parādīšanās sacīdams: Nebīsties, Ābram; Es tev esmu par priekšturamām bruņām, un tava alga ir ļoti liela.

Un Viņš uz to sacīja: redzi, arī šinī lietā Es tevi esmu uzlūkojis, ka Es nesamaitāšu to pilsētu, par ko tu esi runājis.

Un Lābans uz to sacīja: kaut es būtu atradis žēlastību tavās acīs! — es esmu nopratis, ka Tas Kungs mani tevis dēļ ir svētījis.

Cietuma sargs neraudzīja ne uz vienu lietu, kas bija viņa rokā, jo Tas Kungs bija ar viņu, un ko vien viņš darīja, tam Tas Kungs lika labi izdoties.

Un Elija uz to sacīja: nebīsties, ej, pataisi to, kā tu sacījusi, bet man taisi no tiem papriekš mazu rausi un iznes man to ārā, un pēc tu arī varēsi taisīt sev un savam dēlam.

Tev cilvēkam tava bezdievība par postu, un tev cilvēka bērnam tava taisnība nāk par labu.

Bet nu Tas Kungs, tavs Radītājs, Jēkab, un tavs darītājs, Israēl, saka tā: nebīsties, jo Es tevi esmu atpestījis, Es tevi esmu saucis pie tava vārda; tu esi Mans.

Tu nāci tuvu klāt tai dienā, kad es Tevi piesaucu, un sacīji: “Nebīsties!”

‹Un jūs tapsiet vesti Manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā, viņiem un pagāniem par liecību.›

Jēzus atbildēja: “‹Vai dienai nav divpadsmit stundas? Ja kas staigā dienā, tas nepiedauzās; jo tas redz šīs pasaules gaismu.›

Un Tas Kungs naktī caur vienu parādīšanu uz Pāvilu sacīja: “‹Nebīsties, bet runā un neciet klusu.›

Un nākošā naktī Tas Kungs viņam piestājās sacīdams: “‹Turi drošu prātu, Pāvil; jo itin tā, kā tu par Mani liecību esi devis Jeruzālemē, tāpat tev būs arī Romā liecināt.›”

Un mēs tanī laivā pavisam bijām divsimt un septiņdesmit un sešas dvēseles.

Pie manas pirmās aizstāvēšanās neviens pie manis nav bijis, bet visi ir atstājušies no manis, (lai tas tiem netop pielīdzināts).

Un kad es Viņu redzēju, tad es nokritu pie Viņa kājām tā kā miris; un Viņš man uzlika Savu labo roku sacīdams: ‹nebīsties! Es esmu Pirmais un Pēdējais›