TSK · Genesis 30:1

Un tie izgāja no Bēteles, un tur vēl mazs ceļa gabals bija jāiet līdz Efratai, un Rahēle dzemdēja, un viņai nācās grūti dzemdēt;

Un ja Tu man tā gribi darīt, tad nokauj labāk mani, ja es žēlastību esmu atradis Tavās acīs, tad neliec man tā redzēt savu nelaimi.

Un tai dienā, kad Elkanus upurēja, viņš savai sievai Penninai un visiem viņas dēliem un meitām deva daļas.

Bet pats gāja tuksnesī dienas gājumu un nāca un apsēdās apakš paegles krūma un vēlējās, ka viņa dvēsele mirtu, un sacīja: nu ir gan! Ņem nu, Kungs, manu dvēseli, jo es neesmu labāks nekā mani tēvi.

Kāpēc es neesmu nomiris mātes miesās un bojā gājis, kad no miesām iznācu?

Jo sirdēsti nokauj ģeķi, un pārsteigšanās nonāvē nejēgu.

Un tie apskauda Mozu lēģerī un Āronu, Tā Kunga svēto.

Elle, sievas neauglīgais klēpis, zeme, nepiedzirdināma ar ūdeni, un uguns nesaka: “Gan ir”. —

Nolādēta lai ir tā diena, kad es esmu dzimis; tā diena, kad mana māte mani dzemdējusi, lai tā nav svētīta.

(Jo viņa mācekļi bija nogājuši pilsētā, maizi pirkt.)

Jo dievišķā noskumšana padara atgriešanos uz svētību, kas nevienam nav žēl, bet pasaules noskumšana padara nāvi.

Jo arī mēs citkārt bijām neprātīgi, nepaklausīgi, alodami, iekārošanām un dažādām kārībām kalpodami, blēdībā un skaudībā dzīvodami, naidīgi, cits citu ienīdēdami.

Jeb vai jums šķiet, ka Raksts velti saka: Ar skaudību alkst Gars, kuru Viņš ir devis, lai dzīvotu mūsos?