TSK · Jonah 1:5

Un viņš nāca pie tiem avju laidariem ceļmalā; tur bija viena ala, un Sauls tanī iegāja savas kājas apsegt, bet Dāvids un viņa vīri sēdēja alas dziļumā.

Tad sātans Tam Kungam atbildēja un sacīja: ādu par ādu; un visu, kas cilvēkam pieder, to viņš dod par savu dzīvību.

Uguns un krusa, sniegs un migla, vējš un auka, kas Viņa vārdu izdara,

Un to, kas atliek, viņš taisa par dievu, sev par elku; priekš tā viņš metās ceļos un klanās un to pielūdz un saka: izpestī mani, jo tu esi mans dievs.

Kur tad ir tavi dievi, ko tu sev esi taisījusi? Lai tie ceļas, vai tie bēdu laikā tevi var izpestīt; jo cik tev pilsētu, tik tev arī dievu, Jūda!

Tad laivas virsnieks pie viņa nāca un uz viņu sacīja: ko tu guli? Celies, piesauc savu Dievu, varbūt ka Dievs mūs pieminēs, ka mēs neejam bojā.

Tad tie vīri bijās To Kungu ar lielu bijāšanu un upurēja Tam Kungam upurus un solīja solījumus.

Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam, un saka uz Pēteri: “‹Tā tad jūs nespējāt nevienu pašu stundu ar Mani būt nomodā!›

Tad Viņš nāk pie Saviem mācekļiem, un uz tiem saka: “‹Guliet nu vēl un dusiet! Redzi, tā stunda ir klāt, un Tas Cilvēka Dēls top nodots grēcinieku rokās.›

Un kad vētrā ļoti tapām mētāti, tad otrā dienā sāka lādiņu izmest.

Bet kas man bija par mantu, to es Kristus dēļ esmu turējis par skādi.