TSK · Genesis 22:12

Tad Ābrahāms sacīja: es domāju, tiešām Dieva bijāšanas nav šinī vietā, un tie mani nokaus manas sievas dēļ.

Tāpēc ka Ābrahāms Manai balsij ir klausījis un turējis Manas pavēles, Manus iestādījumus, likumus un baušļus.

Tad Mozus sacīja uz tiem ļaudīm: nebīstaties, jo Dievs ir nācis jūs pārbaudīt, un lai Viņa bijāšana ir priekš jūsu acīm, ka jūs negrēkojat.

Bet Samuēls sacīja: vai tad Tam Kungam tīk dedzināmi vai kaujami upuri vairāk nekā paklausīšana Tā Kunga balsij? Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un uzklausīšana ir labāka nekā aunu tauki.

Sešās bēdās Viņš tevi izglābs, un septītā tevi ļaunums neaizskars.

Jo Tas Kungs pazīst taisno ceļu, bet bezdievīgo ceļš ies bojā.

Kas ir tas, kas To Kungu bīstas? tam Viņš mācīs to ceļu, kas uzņemams.

Tā Kunga bijāšana ir gudrības iesākums; tam ir laba saprašana, kas Viņa (baušļus) dara; Viņa gods pastāv mūžīgi.

Tā Kunga bijāšana ir atzīšanas iesākums; gudrību un mācību ģeķi nicina.

Visas mācības gala vārds ir šis: bīsties Dievu un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas visiem cilvēkiem.

Un Es ar tiem derēšu mūžīgu derību, ka Es negribu mitēties labu darīt, un Es Savu bijāšanu viņiem došu sirdī, ka tie no Manis neatkāpjās.

Bet jums, kas Manu vārdu bīstaties, taisnības saule uzlēks, un dziedināšana būs apakš viņas spārniem, un jūs iziesiet un lēksiet kā baroti teļi.

‹Kas tēvu un māti vairāk mīļo nekā Mani, tas Manis nav vērts, un kas dēlu vai meitu vairāk mīļo nekā Mani, tas Manis nav vērts.›

‹Un kas atstāj mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus Mana Vārda dēļ, tas to ņems simtkārtīgi, un iemantos mūžīgu dzīvošanu.›

Tad nu draudzei pa visu Jūdeju un Galileju un Samariju bija miers, un tā auga un staigāja iekš Tā Kunga bijāšanas un vairojās caur Tā Svētā Gara iepriecināšanu.

Jo Viņš arī Savu paša Dēlu nav taupījis, bet To par mums visiem nodevis, kā Viņš mums ar To nedāvinās visas lietas?

Jo ja kam ir labs prāts, tas ir pieņēmīgs pēc tā, kas viņam ir, ne pēc tā, kas viņam nav.

Tādēļ nu, ka dabūjam nekustinājamu valstību, lai esam pateicīgi un tā lai Dievam kalpojam, kā Viņam labi patīk, ar baiļošanos un bijāšanos.

Vai mūsu tēvs Ābrahāms nav taisnots no darbiem, savu dēlu Īzaku par upuri atnesdams uz altāri?

Un balss izgāja no goda krēsla sacīdama: teiciet mūsu Dievu, visi Viņa kalpi, un kas Viņu bīstas, mazie un lielie.