TSK · James 1:11

Svešinieku bērni nonīkst un drebēdami iziet no savām pilīm.

Es esmu redzējis vienu bezdievīgu, tas darīja varas darbus un zaļoja kā paša audzis koks.

Tiešām, Tu tos vedi uz slidenām vietām un tos nogāzi, ka tie iet postā.

Manas dienas ir kā ēna pavakarē, un es kalstu kā zāle.

Ak vai, tam kronim, ar ko lepojās Efraīma piedzērušies, vai tai savītušai puķei, viņu goda glītumam, kas pušķo bagātās ielejas galvu tiem, kas vīna pārvarēti.

Zāle nokalst, puķe savīst, kad Tā Kunga Gars pūš virsū; tiešām tie ļaudis ir zāle.

Bet Dievs deva tārpu otrā dienā, kad saule uzlēca, tas dūra to rīcinus stādu, ka tas nokalta.

‹Bet kad saule bija uzlēkusi, tad tas savīta un nokalta, tāpēc ka nebija saknes.›

‹Kāds bagāts vīrs bija, tas ģērbās ar purpuru un dārgu audekli, un dzīvoja ikdienas kārumā un līksmībā.›

Tad nu jūs bagātie, raudat un kaucat par bēdām, kas pār jums nāk.

Un kad Tas Augstais Gans atspīdēs, tad jūs dabūsiet nevīstošo godības kroni.