TSK · Leviticus 23:32

Šī lai jums ir it augsta dusēšanas diena, un mērdējat savu dvēseli; tas ir likums mūžam.

Bet es, kad tie bija neveseli, apvilku maisu un mērdēju savu dvēseli ar gavēšanu un lūdzu no sirds dziļuma.

Un es raudu, un mana dvēsele gavē, bet tas man ir tapis par kaunu.

Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas dzīvo mūžīgi un kā vārds ir svēts: Es dzīvoju augstībā un svētā vietā un pie tā, kam sagrauzts un pazemīgs gars, ka dzīvu daru garu pazemīgiem un dzīvu daru sirdi sagrauztiem.

Kāpēc (tā tie saka) mēs gavējam, un Tu to neuzlūko? Kāpēc mēs mērdējam savu dvēseli, un Tu to negribi zināt? Redzi, tai dienā, kad jūs gavējat, tad jūs ejat pēc savas peļņas un dzenat visus savus strādniekus.

‹Svētīgi tie, kam ir bēdas, jo tie taps iepriecināti.›

Jo ja mēs paši sevi tiesātu, tad netaptu tiesāti.

Tad nu lai dzenamies ieiet tanī dusēšanā, ka neviens neiekrīt tai pašā neticības priekšzīmē.