TSK · Luke 22:63

Viņa bardzība mani saplosīja un vajāja, Viņš sakož Savus zobus par mani, mans pretinieks met briesmīgas acis uz mani.

Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiekls un ļaužu nicināts.

Bet kad es straipalēju, tad tie priecājās un sapulcējās, nelieši, ko es nepazinu, sapulcējās pret mani; tie plosās un nepaliek klusu.

Jo Tevis pēc es nesu negodu; mans vaigs ir apklāts ar kaunu.

Es savu muguru devu tiem, kas mani sita, un savu vaigu tiem, kas mani plūca; es neapslēpu savu vaigu no nievāšanas un spļāvieniem.

Viņš bija nievāts un ļaužu atstāts, pulgots, pilns sāpju un vājības. Un Viņš bija pulgots, ka vaigu priekš Viņa apslēpa, un mēs Viņu necienījām.

Bet augstie priesteri un vecaji un visa augstā tiesa meklēja viltīgu liecību pret Jēzu, ka Viņu varētu nokaut;

Bet tie, kas gāja garām, zaimoja Viņu, kratīja savas galvas

Bet karavīri Viņu noveda pilī, tas ir tiesas namā, un sasauca visu pulku.

Bet Jēzum to runājot viens no sulaiņiem, kas klāt stāvēja, Viņam sita vaigā un sacīja: “Vai Tu tā atbildi augstam priesterim?”

Tas lamāts neatlamāja un ciezdams neļaunojās, bet nodeva to Tam, kas taisni tiesā;