TSK · John 12:27

Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim, pēc: “lilijas”. Dievs, palīdz man; jo ūdeņi ir nākuši līdz pašai dvēselei.

Ko lai es saku? Kā Viņš man solījis, tā Viņš ir darījis; klusu es nu staigāšu visu savu mūžu manas dvēseles skumju dēļ.

Tanī pašā laikā Jēzus atbildēja un sacīja: “‹Es Tev pateicos, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi slēpis gudriem un prātniekiem, un tās esi zināmas darījis bērniem.›

Viņš atkal otru lāgu nogājis, lūdza sacīdams: “‹Mans Tēvs, ja šis biķeris Man nevar iet garām, ka Es to nedzeru, tad lai notiek Tavs prāts.›”

Un Viņš ņēma pie sevis Pēteri un Jēkabu un Jāni, un iesāka baiļoties un trīcēt,

Un kad Viņš nāves bailēs cīnījās, tad Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi.

Tad Jēzus, kad tas viņu redzēja raudam, arī Jūdus raudam, kas līdz ar viņu bija nākuši, garā aizgrābts, noskuma pie Sevis,

Bet Jēzus tiem atbildēja sacīdams: “‹Tā stunda ir nākusi, ka Tas Cilvēka Dēls top pagodināts.›

Tad Pilāts uz Viņu sacīja: “Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “‹Tu to saki, Es esmu Ķēniņš. Es tāpēc esmu dzimis un tāpēc pasaulē nācis, ka Man būs patiesību apliecināt. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.›”

Kad nu bērni miesas un asinis dabūjuši, tad arī Viņš to pašu it līdzīgi ir dabūjis, ka Viņš caur nāvi iznīcinātu to, kam bija nāves vara, tas ir velnu,

Tāpēc pasaulē nākdams Viņš saka: upurus un dāvanas Tu neesi gribējis, bet to miesu Tu Man esi sataisījis.