TSK · Lamentations 2:10

Un Jozua saplēsa savas drēbes un metās zemē uz savu vaigu priekš Tā Kunga šķirsta līdz pat vakaram, viņš un Israēla vecaji, un tie kaisīja pīšļus uz savām galvām.

Un tie pacēla savas acis no tālienes un viņu nepazina; tad tie pacēla savu balsi un raudāja, un ikviens no tiem saplēsa savus svārkus un kaisīja pīšļus uz savām galvām pret debesīm.

Un viņas vārti bēdāsies un žēlosies, un iztukšota viņa sēdēs zemē.

Tad nama uzraugs Eliakims, Hilķijas dēls, un skrīveris Šebna un kanclers Joahs, Asafa dēls, nāca pie Hizkijas ar saplēstām drēbēm un viņam stāstīja Rabšakus vārdus.

Sēdi klusu un lien tumsā, Kaldeju meita, jo tevi vairs nesauks par valstu valdnieci.

Ak cik vientule palikusi tā pilsēta, kas bija ļaužu pilna! Tā ir kā atraitne, kas bija liela starp tautām, tā valdniece starp valstīm ir palikusi par kalponi.

Viņš sēž vientulis un cieš klusu, kad tam nasta uzlikta,

Tā Kunga dusmība tos izkaisījusi, Viņš tos vairs neuzlūkos; tie priesterus nav cienījuši un vecus nav žēlojuši.

Vecaji atstājās no vārtiem un jaunekļi no savām dziesmām.

Tie tevis dēļ apcirpsies un apjozīs maisus un raudās par tevi ar dvēseles rūgtumu un gaužām žēlabām.

Tādēļ prātīgais šai laikā cieš klusu, jo tie ir nikni laiki.

Tai dienā skaistās jaunavas un jaunekļi noģībs no slāpēm,