TSK · Mark 9:12

Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim, pēc: “lilijas”. Dievs, palīdz man; jo ūdeņi ir nākuši līdz pašai dvēselei.

Saucēja balss ir tuksnesī: sataisiet Tam Kungam ceļu, dariet klajumā staigājamu ceļu mūsu Dievam.

Es savu muguru devu tiem, kas mani sita, un savu vaigu tiem, kas mani plūca; es neapslēpu savu vaigu no nievāšanas un spļāvieniem.

Kas tic mūsu sludināšanai? Un kam Tā Kunga elkonis ir parādīts?

Un Tas Kungs uz mani sacīja: nomet to podniekam, to dārgo algu, cik dārgu tie Mani turējuši. Un es ņēmu tos trīsdesmit sudraba gabalus un tos nometu Tā Kunga namā podniekam.

Un viņš atgriezīs tēvu sirdis pie bērniem un bērnu sirdis pie tēviem, lai Es nenāku, zemi izdeldēt.

Un kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, tad viņš sūtīja divus no saviem mācekļiem,

‹Cilvēka Dēls gan tā aiziet, kā par Viņu rakstīts. Bet ak vai, cilvēkam, caur ko Cilvēka Dēls top nodots; tam būtu labāk, ka tas›‹nemaz nebūtu dzimis.›”

Un viņš daudz no Israēla bērniem atgriezīs pie Tā Kunga, sava Dieva.

Apakš augstiem priesteriem Annas un Kajafas, Dieva vārds notika uz Jāni, Zaharijas dēlu, tuksnesī.

Bet viens no pakārtiem ļauna darītājiem Viņu zaimoja, sacīdams: “Ja Tu esi Kristus, tad palīdzi Sev pašam un mums.”

Jānis atbildēja un sacīja: “Cilvēks nekā nevar ņemties, ja tas viņam nav dots no debesīm.