TSK · Proverbs 30:8

Un Jēkabs solīdamies solījās un sacīja: ja Dievs Tas Kungs būs ar mani un mani pasargās uz šā ceļa, ko es staigāju, un man dos maizi ēst un drēbes ģērbties,

Kad Israēla bērni to redzēja, tad tie sacīja cits uz citu: kas tas ir? Jo tie nezināja, kas tas bija. Tad Mozus uz tiem sacīja: šī ir tā maize, ko Tas Kungs jums devis ēst.

Tie nu to salasīja ik rītu, ikviens, cik tas varēja apēst; jo kad saule iekarsa, tad tas izkusa.

Un Israēla bērni ēda to mannu četrdesmit gadus, kamēr tie nāca apdzīvotā zemē; tie ēda to mannu, tiekams tie nāca līdz Kanaāna zemes robežām.

No Viņa lūpu pavēles es neesmu atkāpies, Viņa mutes vārdus es vairāk esmu glabājis nekā savu padomu.

Novērs no manis viltības ceļu un dāvini man Tavu bauslību.

Taisnais ienīst melu valodu, bet bezdievīgais paliek kaunā un apsmieklā.

Kas netaisnību sēj, tas bēdas pļaus un ies bojā caur savas blēdības rīksti.

Niecība vien, saka tas mācītājs, niecība vien, viss ir niecība.

Neviena nav, kas taisnību sludina, un neviena, kas uzticīgi tiesā; tie paļaujas uz tukšiem niekiem un runā viltu, tie nesās ar nelietību un dzemdē postu.

Un barība viņam vienmēr no Bābeles ķēniņa tapa dota, ikdienas nospriesta tiesa, līdz viņa miršanas dienai visu viņa mūžu.

‹Bet dzenaties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas.›

Un Viņš uz tiem saka: “‹Smeļat nu un nesat barības sargam;›” un tie to nesa.

Bet tā ir liela mantošana, ja kas ir dievbijīgs un pieticīgs.