TSK · Revelation 21:4

Cilvēks ir kā dvaša, viņa laiks ir kā ēna, kas aiziet.

Jo tu, Ciānas tauta, kas dzīvo Jeruzālemē, raudot tu vienmēr neraudāsi, apžēlodamies Viņš par tevi apžēlosies uz tavas saukšanas balsi; kad Viņš tevi dzirdēs, tad tev atbildēs.

Un Tā Kunga atpirktie griezīsies atpakaļ un nāks uz Ciānu ar gavilēšanu, un mūžīga līksmība būs pār viņu galvām; prieks un līksmība tos apkamps, skumjas un bēdas bēgs projām.

Tiem apbēdinātiem iekš Ciānas uzlikt un dāvināt glītumu pelnu vietā, prieka eļļu skumības vietā, skaistas drēbes izmisuša prāta vietā, ka tie top nosaukti stipri taisnības koki, Tā Kunga iedēsti Viņam par godu.

Tad jaunava priecāsies diedama un jaunekļi un sirmgalvji kopā. Jo Es pārvērtīšu viņu skumību par prieku un tos iepriecināšu un ielīksmošu pēc viņu noskumšanas

‹Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs.›

Pēdējais ienaidnieks, kas taps izdeldēts, ir nāve.

Tas Kungs saka: “Tāpēc izejiet no viņu vidus un atšķiraties un neaiztiekat neko, kas ir nešķīsts; tad Es jūs gribu pieņemt.”

Bet Tā Kunga diena nāks kā zaglis naktī; tad debesis ar rūkšanu zudīs un pirmie pasaules sākumi no karstuma izkusīs, un zeme un darbi iekš tās sadegs.

Jo Tas Jērs, kas ir vidū priekš goda krēsla, tos ganīs un tos vadīs pie dzīviem ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm.

Un es redzēju jaunu debesi un jaunu zemi; jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudušas, un jūra vairs nav.