TSK · 1 Peter 4:19

Tavā rokā es pavēlu savu garu, Tu mani esi atpestījis, Kungs, Tu stiprais patiesības Dievs.

Tas Kungs to priekš manis izdarīs. Tava žēlastība, Kungs, paliek mūžīgi; Savu roku darbu Tu neatstāsi.

Kāpēc tad tu saki, Jēkab, un tu Israēl, runā: mans ceļš ir priekš Tā Kunga paslēpts, un mana tiesa aiziet manam Dievam garām.

Šos ļaudis Es Sev esmu radījis, tie teiks Manu slavu.

Redzi, Es kalēju esmu radījis, kas ogles uzpūš ugunī un ieroci taisa pēc sava amata, arī to postītāju Es esmu radījis priekš postīšanas.

Tad Sadrahs, Mesahs un AbedNegus atbildēja un sacīja uz ķēniņu Nebukadnecaru: mums nevajag uz šo lietu atbildēt.

Mans Dievs Savu eņģeli sūtījis, tas lauvām aizturējis rīkli, ka tie mani nav ievainojuši, tāpēc ka Viņa priekšā esmu atrasts nenoziedzīgs un arī pret tevi, kungs ķēniņ, es nekā ļauna neesmu darījis.

Un tie ar akmeņiem nomētāja Stefanu, kas sauca un sacīja: Kungs Jēzu, pieņem manu garu!

Tiem, kas pastāvīgi labā darbā godu un slavu un neiznīcību meklē — mūžīgu dzīvošanu;

Tādēļ es arī to ciešu, bet es nekaunos; jo es zinu, kam esmu ticējis, un stipri ceru, ka Viņš ir spēcīgs, to man novēlēto mantu pasargāt līdz viņai dienai.

Jo tāds ir Dieva prāts, ka jūs labu darīdami, muti aizbāžat neprātīgu cilvēku nezināšanai,

Mīļie, nebrīnaties par bēdu karstumu jūsu starpā, kas jums notiek par pārbaudīšanu, tā kā jums uzietu sveša lieta;

Un tie dziedāja jaunu dziesmu sacīdami: Tu esi cienīgs, ņemt grāmatu un atdarīt viņas zieģeļus; jo Tu biji nokauts un Dievam Tu mūs esi atpircis ar Savām asinīm no visām ciltīm un valodām un ļaudīm un tautām,