TSK · Daniel 10:8

Un saule tam uzlēca gar Pniēli aizejot. Un viņš bija klibs ar savu cisku.

Tas bija to vārdu gals. Bet es, Daniēls, savās domās tapu iztrūcināts, un mans ģīmis nobāla, un es tos vārdus paturēju savā sirdī.

Un es, Daniēls, paliku vājš un biju kādas dienas slims. Tad es cēlos un darīju ķēniņa darbu, un iztrūcinājos par šo parādījumu, bet neviens to nemanīja.

Kad tie mācekļi to dzirdēja, tad tie krita uz savu vaigu un ļoti izbijās.

‹Redzi, laiks nāk un jau ir nācis, ka jūs izklīdīsiet, ikviens uz savu vietu, un Mani pametīsiet vienu pašu. Un Es neesmu viens, jo Tas Tēvs ir ar Mani.›

Un lai es to augsto parādīšanu dēļ nepaaugstinājos, tad man miets ir dots miesās, proti sātana eņģelis, kam mani būs sist ar dūrēm, lai es augsti neturos.