TSK · Ecclesiastes 2:1

Nolaidīsimies zemē un sajauksim tiem tur viņu valodu, ka lai neviens nesaprot sava tuvākā valodu.

Viņš saka savā sirdī: es netapšu kustināts, jo ļaunumā es nenākšu līdz radu radiem.

Mana sirds saka uz Tevi: “Meklējiet Manu vaigu!” Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu.

Es runāju savā sirdī un sacīju: redzi, es gudrībā esmu augsti cēlies un pieņēmies vairāk nekā visi, kas priekš manis bijuši Jeruzālemē, un mana sirds ir redzējusi gudrības un zinības papilnam.

Tad es sacīju savā sirdī: kad man tāds pat liktenis kā ģeķim, kāpēc tad es tik pārlieku esmu dzinies pēc gudrības? Un es sacīju savā sirdī: Arī tā ir niecība.

Es sacīju savā sirdī: Dievs tiesās taisno un bezdievīgo; jo katram nodomam ir tur savs laiks, un visi darbi (taps tiesāti).

Tādēļ es slavēju to prieku, ka cilvēkam cita labuma nav pasaulē, kā vien ēst un dzert un priecāties, un tas viņam atlec no viņa pūliņa viņa dzīvības laikā, ko Dievs viņam dod pasaulē.

Nu tad, Es jums teikšu, ko Es ar Savu vīna dārzu darīšu. Es atņemšu viņa sētu, ka viņš top noganīts, Es noārdīšu viņa mūri, ka viņš top samīts.

Redzi, jūs visi, kas uguni sakurat un sataisāt ugunīgas bultas, ejat paši savās uguns liesmās un bultās, ko esat iededzinājuši! Tas jums notiek no Manas rokas, sāpēs jums jāguļ.

‹Kāds bagāts vīrs bija, tas ģērbās ar purpuru un dārgu audekli, un dzīvoja ikdienas kārumā un līksmībā.›

Jo arī mēs citkārt bijām neprātīgi, nepaklausīgi, alodami, iekārošanām un dažādām kārībām kalpodami, blēdībā un skaudībā dzīvodami, naidīgi, cits citu ienīdēdami.

Tad nu jūs bagātie, raudat un kaucat par bēdām, kas pār jums nāk.

Cik viņa pati sevi ir pagodinājusi un kārumā dzīvojusi, tik lielu mocību un bēdas padariet viņai, jo viņa saka savā sirdī: es sēžu tā kā ķēniņiene, un neesmu atraitne, un bēdas es neredzēšu.