TSK · Leviticus 9:24

Un notikās pēc kāda laika, ka Kains Tam Kungam upuri nesa no zemes augļiem.

Tad Ābrams nometās uz savu vaigu, un Dievs runāja ar to sacīdams:

Ugunij uz altāra vienmēr būs degt un nebūs izdzist.

Tad Mozus un Ārons nokrita uz savu vaigu priekš visa Israēla bērnu draudzes pulka.

Noziegumu Viņš neredz iekš Jēkaba un ļaunumu neatrod iekš Israēla; Tas Kungs, viņa Dievs, ir ar viņu, un ķēniņa prieki pie viņa.

Tad Manoūs ņēma kazlēnu un to ēdamo upuri, un to upurēja Tam Kungam uz tās klints; un viņš darīja brīnumu un Manoūs un viņa sieva skatījās.

Bet viņa sieva uz viņu sacīja: kad Tas Kungs mūs gribētu nokaut, tad Viņš to dedzināmo upuri un ēdamo upuri nebūtu pieņēmis no mūsu rokām; Viņš arī visas šīs lietas mums nebūtu parādījis, nedz mums to licis dzirdēt šai laikā.

Un Hizkija pielūdza Tā Kunga priekšā un sacīja: Kungs, Israēla Dievs, kas sēdi pār ķerubiem, Tu viens pats esi Dievs pār visām zemes valstīm, Tu esi radījis debesis un zemi.

Un es Tev esmu uztaisījis mājas vietu un vietu Tev par mūžīgu dzīvokli.

Un kad visi Israēla bērni redzēja to uguni nokrītam un Tā Kunga godību nonākam pār to namu, tad tie nometās uz savu vaigu pie zemes uz grīdu un pielūdza un teica To Kungu, ka Viņš labs, ka Viņa žēlastība paliek mūžīgi.

Lai Viņš piemin visus tavus upurus, un tavus dedzināmos upurus tur par trekniem.

Un maķenīt pagājis Viņš krita uz Savu vaigu pie zemes, Dievu lūgdams un sacīdams: “‹Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris Man iet garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.›”

Un kad Tas grāmatu bija ņēmis, tad četri dzīvie un divdesmit četri vecaji metās zemē priekš Tā Jēra, turēdami ikviens kokles un zelta kausus, pilnus ar kvēpināmām zālēm; tās ir svēto lūgšanas.