TSK · Luke 22:43

Redzi, dažu labu tu esi pamācījis un nogurušas rokas stiprinājis.

Un redzi, viens, kas cilvēka bērniem bija līdzīgs, aizskāra manas lūpas. Tad es atdarīju savu muti un sacīju uz to, kas pie manis stāvēja: mans kungs, par šo parādīšanu mani locekļi dreb, ka man spēka nepaliek.

Un uz Viņu sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē! Jo stāv rakstīts: “Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi uz rokām nesīs, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzīsi.””

‹Jeb vai tev šķiet, ka Es nevarētu tagad Savu Tēvu lūgt, un Viņš Man nevarētu dot vairāk nekā divpadsmit leģionus eņģeļu?›

‹Bet Es esmu lūdzis par tevi, ka tava ticība nemitētos. Un kad tu vienreiz atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus.›”

Un teicami liels ir tas dievbijāšanas noslēpums: Dievs ir parādīts miesā, taisnots garā, skatīts no eņģeļiem, sludināts tautām, ticēts pasaulē, uzņemts godībā.

Vai visi tie nav gari, kas kalpo un top izsūtīti uz kalpošanu to dēļ, kas pestīšanu iemantos?