TSK · Acts 27:1

Tā Kunga padoms pastāv mūžīgi, Viņa sirds domas uz radu radiem.

Cilvēka sirdī ir daudz nodomu, bet Tā Kunga padoms, tas pastāv.

Un visi zemes iedzīvotāji ir tā kā nekas, un Viņš dara pēc Sava prāta ar debesu spēku un ar zemes iedzīvotājiem, un neviena nav, kas Viņa roku varētu aizturēt, vai uz Viņu sacīt: ko Tu dari?

Bet kapteinis un tie, kas pie Viņa bija un Jēzu sargāja, redzēdami zemes trīcēšanu un kas tur notika, ļoti izbijās un sacīja: “Patiesi, Šis bija Dieva Dēls.”

Un kapteinis redzēdams, kas notika, Dievu teica un sacīja: “Patiesi, Šis ir bijis taisns Cilvēks.”

Un tie sacīja: “Kornēlijs, viens kapteinis, taisns un dievbijīgs vīrs, kam pie visas Jūdu cilts laba slava, tas no viena svēta eņģeļa ir pamācīts, tevi uz savu namu aicināt un vārdus dzirdēt no tevis.”

Un atrada kādu Jūdu, ar vārdu Akvilu, pēc dzimtenes no Pontus, kas nesen ar Priskillu, savu sievu, no Itālijas bija atnācis, (tāpēc ka ķeizars Klaudijs bija pavēlējis, visiem Jūdiem iziet no Romas), un iegāja pie tiem.

Šis tūdaļ karavīrus un kapteiņus paņēmis, pie tiem noskrēja, un kad tie virsnieku un karavīrus redzēja, tad tie mitējās Pāvilu sist.

Un nākošā naktī Tas Kungs viņam piestājās sacīdams: “‹Turi drošu prātu, Pāvil; jo itin tā, kā tu par Mani liecību esi devis Jeruzālemē, tāpat tev būs arī Romā liecināt.›”

Un viņš tam kapteinim pavēlēja, Pāvilu sargāt un viņam atvieglošanu vēlēt un nevienam no viņa piederīgiem neliegt, viņam kalpot un pie viņa nākt.

Bet es esmu atradis, ka tas neko nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis; un tādēļ, ka tas pats ķeizaru ir piesaucis, tad es esmu spriedis, viņu sūtīt.

Bet kapteinis vairāk ticēja stūrmanim un kuģiniekam, nekā tam, ko Pāvils sacīja.

Un kad mēs nācām uz Romu, tad kapteinis saistītos nodeva karavaldniekam, bet Pāvilam vaļa tapa dota, savrup palikt ar kādu karavīru, kas viņu sargāja.

Sveicinājiet visus savus vadītājus un visus svētos. Tie brāļi no Itālijas jūs sveicina.