TSK · Acts 6:5

Lēna atbilde klusina bardzību, bet rūgta valoda ceļ dusmas.

Vārds īstenā laikā runāts ir zelta āboli sudraba traukos.

‹Ak vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs pārstaigājat jūru un zemi, ka jūs vienu par Jūdu ticības biedri darāt, un kad tas tāds palicis, tad jūs viņu darāt par elles bērnu divkārt vairāk, nekā jūs paši esat.›

Un Stefans, ticības un spēka pilns, darīja brīnumus un lielas zīmes starp ļaudīm.

Un tas augstais priesteris sacīja: “Vai tas tā ir?”

Bet nu tie, kas bija izklīduši tai vajāšanā, kas Stefana dēļ bija cēlusies, izgāja līdz Feniķijai, Kiprai un Antiohijai, nevienam to vārdu nesludinādami kā vien Jūdiem.

Un pie draudzes, kas bija Antiohijā, bija pravieši un mācītāji: Barnaba un Simeons, kas dēvēts Nigers, un Lucijus no Kirenes un Mannaēns, kas ar Hērodu, to lielkungu, bija uzaudzināts, un Sauls.

Bet otrā dienā mēs, kas ap Pāvilu bijām, izgājuši nācām uz Cezareju; un iegājuši evaņģēlista Filipa namā, (kas bija viens no tiem septiņiem), mēs pie tā palikām.

‹Tāpat tev arīdzan ir, kas Nikolaītu mācību cienī, ko Es ienīstu.›