TSK · Daniel 6:10

Visas lūgšanas, visas piesaukšanas, lai lūgtu kas lūgdams no visiem Taviem Israēla ļaudīm, kad tie atzīs savas sirds bēdas un izplētīs savas rokas šinī namā,

Un kad tie pie Tevis atgriezīsies no visas savas sirds un no visas savas dvēseles savu ienaidnieku zemē, kas tos aizveduši cietumā, un kad tie Tevi pielūgs, griezušies uz savu zemi, ko Tu devis viņu tēviem, uz to pilsētu, ko Tu izredzējis, un uz to namu, ko es Tavam vārdam uztaisījis,

Un Salamans bija taisījis vara pakāpienus un tās licis pagalma vidū, piecas olektis garas un piecas olektis platas un trīs olektis augstas, un tur viņš uzkāpa un nometās ceļos visas Israēla draudzes priekšā un izplēta savas rokas pret debesīm un sacīja:

Un ap vakara upuri es cēlos no savas pašpazemošanās un saplēsu savas drēbes un savu mēteli, un metos ceļos un izplētu savas rokas Tā Kunga, sava Dieva, priekšā.

Bet es iešu Tavā namā caur Tavu lielo žēlastību, es pielūgšu Tava svētuma mājoklī, Tevi bīdamies.

Dāvida dziesma, kad viņš izlikās negudrs Abimelēha priekšā, kas viņu aizdzina, un viņš aizgāja. Es teikšu To Kungu allažiņ, Viņa teikšana būs manā mutē vienmēr.

Esi man žēlīgs, ak Kungs! jo es saucu uz Tevi cauru dienu.

Tad tie atbildēja un sacīja ķēniņa priekšā: Daniēls, viens no tiem atvestiem Jūdiem, ķēniņ, nav licis vērā ne tevi, ne tavu pavēli, ko tu esi rakstījis, jo viņš lūdz trīsreiz par dienu savu lūgšanu.

‹Un nebīstaties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstaties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē.›

‹Bet Es jums, Saviem draugiem, saku: nebīstaties no tiem, kas miesu nokauj un pēc vairāk neko nespēj darīt.›

Un Viņš novērsās no tiem akmens metiena tālumā un ceļos nometies lūdzās,

Jo šie nav piedzēruši, kā jums šķiet; jo šī ir dienas trešā stunda.

Bet lai tas starp tiem ļaudīm tālāk neizpaužas, mēs tiem gribam stipri piekodināt, ka tiem vairs uz nevienu cilvēku nebūs runāt iekš Šā Vārda.”

“Ejat, un Dieva namā stāvēdami, runājiet uz tiem ļaudīm visus šās dzīvības vārdus.”

Un viņi tam paklausīja un apustuļus iesauca, tos šauta un tiem pavēlēja, nerunāt iekš Jēzus Vārda, un tos atlaida.

Un Pēteris, visus izdzinis, metās ceļos un Dievu lūdza, un pie mirušās atgriezdamies sacīja: “Tabita, celies augšām.” Un tā savas acis atvēra un Pēteri redzējusi cēlās sēdus.

Bet es neko par to nebēdāju, un mana dzīvība man pašam nav dārga, ka nepabeigtu ar prieku savu amatu, ko es esmu dabūjis no Tā Kunga Jēzus, apliecināt evaņģēliju no Dieva žēlastības.

Un notikās pēc šīm dienām, tad mēs izgājām un devāmies projām, un tur visi ar sievām un bērniem mūs izvadīja no pilsētas ārā; un mēs pie jūrmalas ceļos metušies Dievu lūdzām.

Un ka daudz no brāļiem iekš Tā Kunga, caur manām saitēm iedrošināti, jo vairāk uzdrīkstas vārdu runāt bez bailības.

Nebēdājaties par neko; bet jūsu lūgšanas visās lietās lai pie Dieva top zināmas caur piesaukšanu un pielūgšanu ar pateikšanu.

Lūdziet Dievu bez mitēšanās.

Tad nu lai caur Viņu Dievam allažiņ pienesam slavas upuri, tas ir, savu lūpu augļus, kas Viņa vārdu apliecina.

‹Es zinu tavus darbus, un ka tu piemājo, kur sātana krēsls, un ka tu Manu Vārdu turi un Manu ticību neesi aizliedzis, arī ne tanīs dienās, kad Antipas, Mans uzticīgais liecinieks, ir nokauts pie jums, kur sātans mājo.›