TSK · Lamentations 1:7

Jeb vai Dievs ir apņēmies iet un Sev vienu tautu ņemt no tautu vidus caur pārbaudīšanām, caur zīmēm un caur brīnumiem un caur karu un caur stipru roku un caur izstieptu elkoni un caur lielām iztrūcināšanām, kā visu to Tas Kungs, jūsu Dievs, jums darījis priekš jūsu acīm Ēģiptes zemē?

Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;

Kad es Dievu pieminu, tad es nopūšos; kad es apdomāju, tad mana sirds bēdājās. (Sela.)

Mēs saviem kaimiņiem esam palikuši par apsmieklu, mūs apmēda un apsmej tie, kas ap mums.

Viņš Jēkabam dara zināmu Savu vārdu, Israēlim Savus likumus un tiesas,

Tavas svētās pilsētas palikušas par tuksnesi, Ciāna par tuksnesi, Jeruzāleme par postažu.

Visi, kas tev iet garām, plaukšķina ar rokām par tevi, tie svilpo un krata savas galvas par Jeruzālemes meitu: “Vai šī tā pilsēta, par ko sacīja: ka tā, tā visskaistākā un visas zemes prieks?”

Un saki uz Amona bērniem: klausiet Tā Kunga Dieva vārdu! Tā saka Tas Kungs Dievs: Tāpēc ka jūs par Manu svēto vietu sakāt: re, re! Tā ir sagānīta! Un par Israēla zemi: tā ir izpostīta! Un par Jūda namu: tie ir cietumā gājuši! —

Un viņa dzīsies saviem drauģeļiem pakaļ, bet tos nepanāks, un viņa tos meklēs, bet neatradīs; tad viņa sacīs: es iešu un atgriezīšos pie sava pirmā vīra, jo to brīdi man bija labāk nekā tagad.

‹Tad viņš pie atzīšanas nācis sacīja: cik algādžu manam tēvam, kam maizes papilnam, un es mirstu badu!›