TSK · Luke 5:12

Un Tas Kungs vēl tam sacīja: bāz jel savu roku azotē! Un tas iebāza savu roku azotē un to izvilka, un redzi, tā roka bija spitālīga kā sniegs.

Un Tas Kungs runāja uz Mozu un uz Āronu un sacīja:

Sargies no spitālības, ka tu turi un uzmanīgi ikkatru pamācību dari, kā tie priesteri, tie Levīti, tev mācīs; kā es tiem esmu pavēlējis, tā jums to būs turēt un darīt.

Kad nu visi ļaudis to redzēja, tad tie metās uz savu vaigu un sacīja: Tas Kungs ir Dievs, Tas Kungs ir Dievs.

Tāpēc Naēmana spitālība tev pielips un tavam dzimumam mūžam. Tad tas no viņa aizgāja spitālīgs kā sniegs.

Kad nu Dāvids savas acis pacēla, tad viņš redzēja Tā Kunga eņģeli starp debess un zemes stāvam, un tam bija izvilkts zobens rokā, kas bija izstiepts pār Jeruzālemi. Tad Dāvids un tie vecaji, ar maisiem apģērbušies, metās uz savu vaigu,

Un piesauc Mani bēdu laikā, tad Es tevi gribu izraut, un tev būs Mani godāt.

Un redzi, viens spitālīgs vīrs nāca, un Viņa priekšā metās zemē un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, Tu mani gan vari šķīstīt.”

Un Viņam namā ieejot aklie piestājās, un Jēzus uz tiem sacīja: “‹Vai jūs ticat, ka Es spēju to darīt?›” Tie uz Viņu sacīja: “Ticam gan, Kungs.”

Un viens spitālīgs nāca pie Viņa, Viņu lūgdams un Viņa priekšā ceļos mezdamies un uz Viņu sacīdams: “Ja Tu gribi, tad Tu mani vari šķīstīt.”

Un dažkārt viņš to ir iemetis ugunī, ka viņš to nomāktu; bet ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums!”

Un krita uz savu vaigu pie Viņa kājām un Viņam pateicās; un tas bija viens Samarietis.