TSK · Proverbs 18:14

Tad Ījabs cēlās un saplēsa savus svārkus un apcirpa savu galvu un metās pie zemes un pielūdza

Jo tā Visuvarenā bultas ir iekš manis, mans gars dzer viņu ugunis, Dieva briesmas karo pret mani.

Ja es bezdievīgs biju, ak vai, man! Bet ja biju taisns, taču man nebija galvu pacelt, ar lielu kaunu ieraugot savas bēdas.

Kad es klusu cietu, tad panīka mani kauli caur manu kaukšanu cauru dienu.

Manu pretinieku mēdīšana ir kā nāve manos kaulos, kad tie uz mani vienmēr saka: kur ir tavs Dievs?

Trīcēšana un drebēšana man uzgājusi, un bailes man uzbrukušas.

Kāpēc Tu atstūmi, Kungs, manu dvēseli un paslēpi Savu vaigu priekš manis?

Viņš dziedina tos, kam satriektas sirdis, un remdē viņu sāpes.

Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus.

Bet ne vien ar to, bet mēs lielāmies arī ar bēdām, zinādami, ka bēdas dara pacietību,

Jo šī ir mūsu slava, mūsu sirdsapziņas liecība, ka mēs iekš vientiesības un Dieva skaidrības, ne iekš miesīgas gudrības, bet iekš Dieva žēlastības esam turējušies pasaulē un visvairāk pret jums.

Un Viņš uz mani ir sacījis: “‹Tev pietiek Mana žēlastība; jo Mans spēks iekš nespēcīgiem varens parādās.›” Tad nu jo labāk lielīšos ar savu nespēcību, lai Kristus spēks pie manis mājo.

Par to jūs priecājaties, mazu brīdi tagad, ja vajag, noskumdināti dažādās kārdināšanās,