TSK · Proverbs 27:9

Bet eļļas koks uz tiem sacīja: vai man būs atstāt savu taukumu, ko Dievs un cilvēki pie manis slavē, un noiet un līgoties pa koku virsu?

Un nu nāc, es tev došu padomu, ka tu savu dvēseli un sava dēla Salamana dvēseli izglābi.

Tu sataisi manā priekšā galdu pret maniem ienaidniekiem, Tu svaidi manu galvu ar eļļu, mans biķeris ir papilnam pieliets.

Un vīns, kas iepriecina cilvēka sirdi, ka viņa vaigs top skaistāks nekā no eļļas, un ka maize spēcina cilvēka sirdi.

Savu gultu esmu izkvēpinājusi ar mirrēm, alvejām un kanēli;

Kam samanīga sirds, to sauc par gudru, un mīlīgas lūpas vairo atzīšanu.

Laipnīga valoda ir tīrs medus, dvēselei salda un kauliem zāles, kas dziedina.

Kas ir šī, kas no tuksneša nāk kā dūmu stabs, apkvēpināta ar mirrēm un vīraku, ar visādām veikalnieku zālēm?

Bet Marija, vienu mārciņu ļoti dārgu un it tīru nardu eļļu ņēmusi, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja Viņa kājas ar saviem matiem. Un nams tapa pilns no zāļu smaržas.

Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam pie tiem, kas top izglābti, un pie tiem, kas pazūd.