TSK
Treasury of Scripture Knowledge references in Glück 8th.
Un tā sacīja uz savu tēvu: neapskaisties, mans kungs, ka es priekš tevis nevaru celties, jo man klājās, kā sievām mēdz būt. Un viņš pārmeklēdams neatrada tos elka dievus.
Tad tev būs sacīt: tie pieder tavam kalpam Jēkabam; tas sūta savam kungam Ēsavam dāvanu, un redzi, viņš pats ir arīdzan mums pakaļ.
Bet Anna atbildēja un sacīja: nē, mans kungs, es esmu sieva ar bēdīgu sirdi, es neesmu ne vīna nedz stipra dzēriena dzērusi, bet savu sirdi esmu izgāzusi priekš Tā Kunga.
Tad arī Dāvids cēlās un izgāja no alas un sauca Saulam pakaļ un sacīja: mans kungs un ķēniņ! Tad Sauls skatījās atpakaļ. Un Dāvids locīdamies ar savu vaigu nometās zemē.
Un redzi, Kuzus nāca, un Kuzus sacīja: manam kungam, tam ķēniņam, tā labā vēsts, ka Tas Kungs tev šodien ir tiesu iznesis no visu to rokas, kas pret tevi cēlās.
Ak manas iekšas, manas iekšas! Kā bērnu sāpes man spiežas caur manu sirdi, mana sirds lec iekš manis, es nevaru klusu ciest, jo mana dvēsele dzird bazūnes skaņu un kara troksni.
Un kambarjunkuru uzraugs tiem deva citus vārdus un nosauca Daniēli par Beltsacaru un Hananiju par Sadrahu un Mišaēli par Mesahu un Azariju par AbedNegu.
Tu, ķēniņ, esi ķēniņš pār ķēniņiem, jo Tas debesu Dievs tev ir devis valdību, varu, spēku un godu.
Tiekams beidzot manā priekšā nāca Daniēls, ko sauc par Beltsacaru pēc mana dieva vārda un iekš kā ir Svētā dieva gars, un es tam teicu to sapni:
Tādēļ ka augsts gars pie tā tapa atrasts un saprašana, izstāstīt sapņus un uzminēt mīklas un izsacīt noslēpumus, proti pie Daniēla, ko ķēniņš lika nosaukt par Beltsacaru. Aicini nu Daniēli, tas tev to izstāstīs.
Un varenības dēļ ko Viņš tam bija devis, drebēja un trīcēja visi ļaudis, visas tautas un mēles viņa priekšā. Ko gribēja, to viņš nokāva, un ko gribēja, to viņš paturēja dzīvu, un ko gribēja, to viņš paaugstināja, un ko gribēja, to viņš pazemoja.
Tas bija to vārdu gals. Bet es, Daniēls, savās domās tapu iztrūcināts, un mans ģīmis nobāla, un es tos vārdus paturēju savā sirdī.
Un redzi, viens, kas cilvēka bērniem bija līdzīgs, aizskāra manas lūpas. Tad es atdarīju savu muti un sacīju uz to, kas pie manis stāvēja: mans kungs, par šo parādīšanu mani locekļi dreb, ka man spēka nepaliek.