TSK · Haggai 2:6

Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc.

Jo vēl mazs brīdis, tad dusmība beigsies, un Mana bardzība tos izdeldēs.

Vai nav tikai mazs brīdis vēl, ka Libānus taps darīts par auglīgu tīrumu, un auglīgais tīrums taps turēts par mežu?

Es uzlūkoju zemi, un redzi, tā ir tumša un tukša, — un debesi, un viņai nav sava gaišuma.

Tā ka Manā priekšā trīcēs zivis jūrā, un putni apakš debess un zvēri laukā un visi tārpi, kas virs zemes lien, un visi cilvēki, kas zemes virsū, un kalni gāzīsies, un kalnu gali kritīs, un visi mūri grūs pie zemes.

Un Tas Kungs rūc no Ciānas, un no Jeruzālemes Viņš paceļ Savu balsi, tā ka debess un zeme dreb. Bet Tas Kungs ir patvērums Saviem ļaudīm un stiprums Israēla bērniem.

‹Bet tūdaļ pēc šā laika bēdām saule taps aptumšota, un mēnesis nedos savu spīdumu, un zvaigznes kritīs no debess, un debess stiprumi kustināsies.›

‹Un zīmes notiks pie saules, pie mēneša un pie zvaigznēm, un virs zemes ļaudīm būs bail, un tie būs pārbijušies, un jūra un ūdens viļņi kauks.›

Jo vēl ir mazs brīdis, un Tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies.

Un es redzēju, un raugi, tur bija balts zirgs, un kas uz tā sēdēja, tam bija stops; un tam kronis tapa dots, un viņš izgāja uzvarēdams, un lai uzvarētu.

Un no ļaudīm un ciltīm un valodām un tautām būs, kas redzēs viņu miesas pusceturtas dienas un neļaus viņu miesas ielikt kapos.