TSK · Luke 11:41

Bet atvērdams atver viņam savu roku un aizdodams aizdod viņam, cik viņam vajag savā trūkumā, kas trūkst.

Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Svētīgs tas, kas nabagu apgādā; to Tas Kungs izglābs ļaunā dienā.

Kas nabagu nospiež, pulgo viņa Radītāju; bet kas par sērdieni apžēlojās, tas godā Dievu.

Met savu maizi ūdenī, ar laiku tu to atdabūsi.

Tādēļ, kungs ķēniņ, lai tev mans padoms patīk, un atsvabinājies no saviem grēkiem caur taisnību un no saviem noziegumiem caur žēlastību pret nabagiem, redzi, vai varbūt tava labklāšanās nepastāvēs vēl ilgāki. —

‹Ņemiet vērā, ka savas nabagu dāvanas nedodat cilvēku priekšā, lai šie jūs redz; citādi jums nav nekādas algas pie sava Tēva debesīs.›

‹Jo nabagi ir arvien pie jums, bet Es neesmu arvien pie jums.›

Un Viņš sacīja arī uz to, kas Viņu bija aicinājis: “‹Kad tu azaidu vai vakariņu taisi, tad nelūdzi savus draugus, nedz savus brāļus, nedz savus radus, nedz bagātus kaimiņus, ka tie tevi atkal nelūdz, un tu savu atmaksu dabū.›

Bet Jēzus to dzirdēdams uz to sacīja: “‹Vienas lietas tev vēl trūkst; pārdod visu, kas tev ir un izdali nabagiem; tad tev manta būs debesīs, un nāc un staigā Man pakaļ.›”

Un Joppē bija kāda mācekle, ar vārdu Tabita, tas ir tulkots: stirna; šī bija labu darbu darītāja un nabagu apdāvinātāja.

Un sacīja: Kornēlij, tavas lūgšanas ir paklausītas un tavas nabagu dāvanas ir pieminētas Dieva priekšā.

Bet pēc kādiem gadiem es esmu nācis, mīlestības dāvanas savai tautai dot un upurus.

Bet tā, kā jūs visās lietās esat pieņēmušies, ticībā, mācībā un atzīšanā un visā čaklībā un savā mīlestībā uz mums, tā pieņematies arī šinī labdarīšanā.

Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un kas bagātīgi sēj, tas arī bagātīgi pļaus.

Jo ikkatra Dieva radīta lieta ir laba, un nekas nav atmetams, kas ar pateicību top ņemts;

Jo Dievs nav netaisns, ka Viņš aizmirstu jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši pie Viņa vārda, kad jūs svētiem kalpojāt un vēl kalpojiet.

Šķīsta un neapgānīta kalpošana Dieva un Tā Tēva priekšā ir šī, bāriņus un atraitnes viņu bēdās apmeklēt un sevi pašu pasargāt neapgānītu no pasaules.

Pie tam (šādi) mēs esam atzinuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir nodevis, un mums arīdzan pienākas dzīvību nodot par brāļiem.