TSK · Mark 7:34

Viņš bija nievāts un ļaužu atstāts, pulgots, pilns sāpju un vājības. Un Viņš bija pulgots, ka vaigu priekš Viņa apslēpa, un mēs Viņu necienījām.

Un Jēzus sirdī aizkustināts roku izstiepa, to aizskāra un uz to sacīja: “‹Es gribu, topi šķīsts.›”

Un Viņš ņēma tās piecas maizes un tās divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauza maizes un deva Saviem mācekļiem, ka tie viņiem liktu priekšā, arī divas zivis Viņš visiem izdalīja.

Un ap devīto stundu Jēzus stiprā balsī brēca saukdams: “‹Eloi, Eloi, lama zabahtani!›” Tas ir tulkots: ‹Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?›

Un Jēzus uz to sacīja: “‹Esi redzīgs, tava ticība tev palīdzējusi.›”

Tad Jēzus, kad tas viņu redzēja raudam, arī Jūdus raudam, kas līdz ar viņu bija nākuši, garā aizgrābts, noskuma pie Sevis,

Tad Jēzus atkal sirdī aizgrābts nāk pie kapa; bet tas bija alā, un akmens gulēja priekšā.

Un to sacījis Viņš stiprā balsī sauca: “‹Lācar, nāc ārā!›”

Un Pēteris uz to sacīja: “Enea, lai Jēzus, Tas Kristus, tevi dara veselu; celies un taisi pats sev gultu!” Un tas tūdaļ cēlās.

Jo mums nav augsts priesteris, kas nevarētu iežēloties par mūsu vājībām, bet kas visās lietās ir kārdināts tā kā mēs, tomēr bez grēka.