TSK · Obadiah 1:10

Tad Jēkabs sacīja uz Rebeku, savu māti: redzi, Ēsavs, mans brālis, ir spalvains vīrs, un es esmu gludens.

Tad Mozus sūtīja vēstnešus no Kādešas pie Edoma ķēniņa: tā saka tavs brālis Israēls: tu zini visas tās bēdas, kas mums uzgājušas,

Jo Tevis pēc es nesu negodu; mans vaigs ir apklāts ar kaunu.

Tu esi paīsinājis viņa jaunības dienas, Tu viņu apsedzis ar kaunu. (Sela.)

Viņa ienaidniekus Es apģērbšu ar kaunu, bet viņam ziedēs viņa kronis.

Kas nabagu apsmej, tas nievā viņa Radītāju, un kas par viņa bēdām priecājās, nepaliks nesodīts.

Tā saka Tas Kungs par visiem maniem nikniem kaimiņiem, kas aizskar to mantību, ko Es esmu devis mantot Saviem Israēla ļaudīm: Es tos izraušu no viņu zemes un Jūda namu Es izraušu no viņu vidus.

Tā Edoms būs par tuksnesi, visi, kas viņam ies garām, iztrūcināsies un svilpos par visām viņa mokām;

Priecājies un līksmojies, Edoma meita, Uc zemes iedzīvotāja! Tomēr tas biķeris nāks pie tevis arīdzan, tu piedzersies un tapsi kaunā.

Tie apvilks maisus, un bailība tos apklās, un pār visiem viņu vaigiem būs kauns un visas viņu galvas būs plikas.

Tādēļ ka tev bija mūžīgs ienaids, un tu Israēla bērnus esi aizdzinis caur zobena varu viņu nelaimes laikā, viņu gala nozieguma laikā,

Un tu samanīsi, ka Es, Tas Kungs, esmu dzirdējis visas tavas zaimošanas, ko tu pret Israēla kalniem esi runājis un sacījis: tie ir postīti, tie mums ir doti, ka tos aprijam.

Tā saka Tas Kungs: triju vai četru Edoma pārkāpumu dēļ, — to Es nenovērsīšu, — tāpēc ka viņš savu brāli ar zobenu vajājis, un savu mīlestību iznīcinājis un savā bardzībā arvien plosās un patur mūžam savas dusmas,

Un Ēsavu Es ienīdēju un viņa kalnus darīju par posta vietu un viņa mantas tiesu priekš šakāļiem tuksnesī.