TSK · Acts 22:1

‹Tad nu apņematies savās sirdīs, nerūpēties iepriekš, kā jūs aizstāvēsities.›

Vīri, brāļi, jūs bērni no Ābrahāma dzimuma, un cik jūsu starpā ir dievbijīgi, jums šis pestīšanas vārds ir sūtīts.

Un Pāvils, acis uz tiesu metis, sacīja: “Vīri, brāļi, es ar vislabāko sirdsapziņu, Dieva priekšā esmu dzīvojis līdz šai pašai dienai.”

Bet Pāvils, kad zemes valdītājs viņam ar roku bija metis, lai runā, atbildēja: “Tāpēc ka es zinu, tevi jau daudz gadus esam ieceltu par soģi pār šo tautu, tad es jo droši savu lietu aizstāvu.

Tiem es atbildēju: Romiešiem nav ieradums, kādu cilvēku nodot uz nomaitāšanu, pirms tas, kas apsūdzēts, sūdzētājus nav redzējis savā priekšā un nav vaļu dabūjis par to sūdzību aizstāvēties.

Un kad viņš tā aizstāvējās, tad Fēsts sacīja ar skaņu balsi: “Pāvil, tu esi traks, tā lielā rakstu zināšana tevi padara traku.”

Tie tad parāda, bauslības darbu esam ierakstītu viņu sirdīs caur to, ka viņu sirdsapziņa tiem liecību dod, un tās domas savā starpā vai apsūdzēs, vai arī aizstāvēs,) —

Jo redzi, šī pati lieta, ka jūs dievišķi tapāt noskumdināti, kādu lielu čaklību tā pie jums ir padarījusi, kādu aizstāvēšanos, kādu apskaišanos, kādu bijāšanos, kādu ilgošanos, kādu karstumu, kādu sodīšanu! Visnotaļ jūs esat parādījušies šķīsti šinī lietā.

Tā man piederas par jums visiem domāt, tādēļ ka es jūs turu savā sirdī, gan iekš savām saitēm, gan iekš savas aizstāvēšanas un evaņģēlija apstiprināšanas, jūs visus, kam līdz ar mani ir daļa pie žēlastības.

Pie manas pirmās aizstāvēšanās neviens pie manis nav bijis, bet visi ir atstājušies no manis, (lai tas tiem netop pielīdzināts).