TSK · Daniel 12:3

Tā lai, Kungs, iet bojā visi Tavi ienaidnieki! Bet kas Viņu mīļo, lai ir, tā kā saule uzlec savā spēkā.” — Un tai zemei bija miers četrdesmit gadus.

Bet taisno celiņš ir kā spožs gaišums, kas spīd un spīd, līdz diena aust.

Nu vēl atliek: šis mācītājs bija gudrs, un viņš ļaudīm mācīja atzīšanu, un sadomāja un izmeklēja un sastādīja daudz sakāmus vārdus.

Un tie prātīgie starp ļaudīm daudz citus pamācīs, bet kritīs caur zobenu un caur liesmām, caur cietumu un aplaupīšanu kādu laiku.

‹Tad taisnie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!›

‹Kurš nu ir uzticīgais un gudrais kalps, ko kungs iecēlis pār savu saimi, tiem maizi dot savā laikā?›

‹Un kas pļauj, tas dabū algu un sakrāj augļus uz mūžīgu dzīvošanu, ka abi var priecāties kopā, sējējs un pļāvējs.›

Un pie draudzes, kas bija Antiohijā, bija pravieši un mācītāji: Barnaba un Simeons, kas dēvēts Nigers, un Lucijus no Kirenes un Mannaēns, kas ar Hērodu, to lielkungu, bija uzaudzināts, un Sauls.

Un ir gan debesu lietas un ir gan zemes lietas; bet savāda godība ir debesu lietām un savāda zemes lietām,

Pasargādami to dzīvības vārdu man par slavu uz Kristus dienu, ka es neesmu velti tecējis, nedz velti darbojies.

Jo jums, kam sen laikiem pienākas būt mācītājiem, atkal vajag, ka topat mācīti, kādas ir pirmās Dieva vārdu sākuma mācības; un esat palikuši par tādiem, kam piena vajag un ne cietas barības.

Un turiet mūsu Kunga lēnprātību par glābšanu, tā kā arī mūsu mīļais brālis Pāvils jums ir rakstījis pēc tās gudrības, kas tam dota,