TSK · Hebrews 4:1

Tādēļ Tas Kungs, Israēla Dievs, saka: gan Es biju skaidri sacījis: tavam namam un tava tēva namam bija Manā priekšā staigāt mūžīgi. Bet nu Tas Kungs saka: nemūžam nē, bet kas Mani godā, tos Es godāju, un kas Mani nicina, tie paliek kaunā.

Svētīgs, kas Dievu bīstas vienmēr; bet kas savu sirdi apcietina, kritīs postā.

‹Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! ieies Debesu valstībā; bet tas, kas Mana debesu Tēva prātu dara.›

‹Bet ja ļaunais kalps savā sirdī sacīs: mans kungs kavējās nākt.›

‹Kad nama Kungs celsies un durvis aizslēgs, un jūs iesāksiet ārā stāvēt un pie durvīm klaudzināt sacīdami: Kungs, Kungs, atdari mums; tad Viņš atbildēdams jums sacīs: Es jūs nepazīstu, no kurienes jūs esat.›

Jo visi ir grēkojuši, un tiem trūkst teikšanas Dieva priekšā,

Es tad skrienu, ne tā kā uz ko nezināmu, — es cīnos, ne tā kā gaisu sizdams;

Ja mēs esam neuzticami, Viņš paliek uzticams, Viņš Sevi pašu nevar aizliegt.

Tad Es arī esmu zvērējis Savā dusmībā: tiem nebūs ieiet Manā dusēšanā.

Tad nu vēl atliek svēta dusēšana Dieva ļaudīm.

Pielūkodami, ka neviens nezaudē Dieva žēlastību, ka nekāda rūgta sakne, augsti uzaugusi, jūs nesajauc, un ka daudzi caur to netop apgānīti;

Pieminiet savus vadītājus, kas jums to Dieva vārdu runājuši. Uzlūkojiet viņu dzīvošanas galu un dzenaties viņu ticībai pakaļ.