TSK · Daniel 1:2

Un kad tie aizgāja pret rītiem, tad tie atrada klajumu Sineārzemē un tur apmetās,

Kā viens var tūkstošus vajāt un kā divi var dzenāt desmit tūkstošus? Vai ne tāpēc, ka viņu akmens kalns tos ir pārdevis, un Tas Kungs tos ir nodevis.

Tad Tā Kunga bardzība iedegās pret Israēli un Viņš tos pārdeva Kušan-Rišataīma, Mezopotamijas ķēniņa, rokā, un Israēla bērni kalpoja Kušan-Rišataīmam astoņus gadus.

Tad Fīlistu lielkungi sapulcējās, savam dievam Dagonam lielu upuri upurēt un līksmoties, un tie sacīja: mūsu dievs mūsu ienaidnieku Samsonu nodevis mūsu rokā.

Un tie viņam nocirta galvu un novilka bruņas, un sūtīja pa Fīlistu zemi apkārt, ziņu dot savu elka dievu namos un pa tiem ļaudīm.

Un NebukadNecars aizveda arī kādus no Tā Kunga nama traukiem uz Bābeli, un tos nolika Bābelē savā dieva namā.

Un Viņš tos nodeva pagānu rokā, un viņu nīdētāji par tiem valdīja.

Kas Jēkabu nodeva uz postu un Israēli laupītājiem? Vai ne Tas Kungs, pret ko esam grēkojuši? — Jo tie negribēja staigāt Viņa ceļos un neklausīja Viņa bauslībai.

Un Es piemeklēšu Belu Bābelē un izraušu no viņa rīkles, ko viņš ierijis, un tautas vairs netecēs pie viņa, jo arī Bābeles mūri ir krituši.

Kad nu Belsacars vīnu bija baudījis, tad viņš pavēlēja, atnest zelta un sudraba traukus, ko viņa tēvs Nebukadnecars bija paņēmis no Jeruzālemes Dieva nama, ka ķēniņš un viņa varenie un viņa sievas un viņa liekās sievas no tiem dzertu.

Tādēļ viņš upurē savam tīklam un kvēpina saviem valgiem, jo caur tiem viņa tiesa ir palikusi tauka un viņa barība garda.