TSK · Daniel 4:30

Un kad tie aizgāja pret rītiem, tad tie atrada klajumu Sineārzemē un tur apmetās,

Un tas nams, ko es celšu, būs liels, jo mūsu Dievs ir lielāks nekā visi dievi.

Cilvēks, kas greznībā un nav prātīgs, tas līdzinājās lopiem, ko nokauj.

Teici To Kungu, mana dvēsele! Kungs, mans Dievs, Tu esi ļoti liels, ar augstību un godību aptērpies.

Kur nāk lepnība, tur arī nāk kauns, bet pie pazemīgiem ir gudrība.

Jo viņš saka: vai mani virsnieki visi kopā nav ķēniņi?

Cilvēka bērns, saki uz Tirus valdnieku: tā saka Tas Kungs Dievs: Tāpēc ka tava sirds lepojās un saka, es esmu dievs, es sēžu uz dieva krēsla jūru vidū, un tu tomēr esi cilvēks un ne Dievs, un tu pacēli savu sirdi, kā Dieva sirdi;

Kungs ķēniņ! Dievs, Tas Visuaugstais tavam tēvam Nebukadnecaram ir devis valstību un varu, godu un augstību.

Redzi, dvēsele viņam ir pārgalvīga un netaisna, bet taisnais dzīvos caur savu ticību.

‹Un ka tas, kas tevi un viņu lūdzis, nenāk uz tevi sacīt: dod šim vietas, un tad tev ar kaunu būs jāsēž zemākajā vietā.›

Tāpēc, vai ēdat vai dzerat un ko vien darāt, visu to darāt Dievam par godu.

Un lielā pilsēta dalījās trijās daļās, un pagānu pilsētas sagruva. Un lielā Bābele tapa pieminēta Dieva priekšā, ka tai taptu dots Viņa dusmības un bardzības vīna biķeris.

Tie stāvēs no tālienes aiz bailēm no viņas mokām un sacīs: vai, vai! lielā pilsēta Bābele! stiprā pilsēta! Jo tava sodība ir nākusi vienā stundā.

Un tautas staigās viņas gaišumā, un ķēniņi virs zemes savu godu un slavu nesīs tur iekšā.