TSK · Isaiah 62:4

Pie tiem svētiem, kas virs zemes, un tiem godīgiem ir viss mans labais prāts.

Jo tie augstie nami taps atstāti, pilsētas troksnis apklusīs, torņi un pils vietas būs par alām mūžīgi, meža ēzeļiem par līksmību un ganāmiem pulkiem par ganību, —

Dziedi priecīgi, neauglīgā, kas neesi dzemdējusi, līksmodamies slavē un gavilē, kam bērnu sāpes nav bijušas. Jo vientulei ir vairāk bērnu, nekā laulātai, saka Tas Kungs.

Jo Tas Kungs tevi aicinājis kā atstātu un no sirds noskumušu sievu, un kā jaunības sievu, kas bija nicināta, saka tavs Dievs.

Es priecājos ar lielu prieku iekš Tā Kunga, mana dvēsele līksmojās iekš mana Dieva. Jo Viņš mani apģērbis ar pestīšanas drēbēm, ar taisnības svārkiem Viņš mani apsedzis, tā kā brūtgāns ģērbjas svētku glītumā, un kā brūte greznojās savā skaistā apģērbā.

Un tos sauks: “Svētā tauta”, “Tā Kunga atpestītie” un tevi sauks “Meklētā”, “neatstātā pilsēta”.

Atgriežaties, atkāpēji bērni, saka Tas Kungs, — jo Es jūs esmu precējis un jūs uzņemšu, vienu no pilsētas un divas no cilts, un Es jūs vedīšu uz Ciānu.

Un sacīs: šī zeme, kas bija postā, ir palikusi kā Ēdenes dārzs, un tās iztukšotās un izpostītās un sagruvušās pilsētas ir stipras un apdzīvotas.

Un Es ar tevi saderēšos uz mūžību, un Es ar tevi saderēšos taisnībā un tiesā un žēlastībā un apžēlošanā.

Un zeme paklausīs labību un vīnu un eļļu, un tie paklausīs Jezreēli.

Un visas tautas jūs teiks laimīgus, jo jūs būsiet jauka zeme, saka Tas Kungs Cebaot. —

Tā kā Viņš arī pie Hozejas saka: Es tos saukšu par Saviem ļaudīm, kas Mani ļaudis nebija, un par Savu mīļo, kas Man mīļa nebija;

Jūs vīri, mīlējiet savas sievas, tā kā arī Kristus draudzi mīlējis un Pats par to ir nodevies,

Jūs, kas citkārt nebijāt Dieva ļaudis, bet tagad esat Dieva ļaudis, kas citkārt nebijāt apžēloti, bet tagad esat apžēloti.

Un pie manis nāca viens no septiņiem eņģeļiem, kam septiņi kausi bija, pildīti ar septiņām pēdējām mocībām, un runāja ar mani sacīdams: nāc šurp! Es tev rādīšu sievu, Tā Jēra brūti.