TSK · Leviticus 5:4

Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: ja kas laban Tam Kungam sola īpašu solījumu, tad lai tā dvēsele Tam Kungam ir pēc tava sprieduma.

Bet kad viņas vīrs tai dienā, kad to dzird, to neatļauj un atceļ viņas solījumu, ko tā uzņēmusies un kas no viņas lūpām izšāvies un ko viņa savai dvēselei aizliegusi, tad Tas Kungs viņai piedos.

Un Jozua derēja mieru ar tiem un darīja derību ar tiem, tos atstāt dzīvus, un tie draudzes virsnieki tiem zvērēja.

Tad tam, kas no mana nama durvīm man nāks pretī, kad es ar mieru no Amona bērniem griezīšos atpakaļ, būs piederēt Tam Kungam, un es to upurēšu par dedzināmo upuri.

Bet mēs tiem no savām meitām sievas nevaram dot, jo Israēla bērni ir apzvērējušies sacīdami: nolādēts lai ir, kas Benjaminiešiem dod sievu.

Un Israēla vīri nogura tai dienā, un Sauls tiem ļaudīm piekodināja sacīdams: nolādēts tas vīrs, kas maizi ēdīs, pirms vakars nāks un es būšu atriebies pie saviem ienaidniekiem. Un neviens no tiem ļaudīm maizes neēda.

Lai Dievs Dāvida ienaidniekiem šā un tā dara, ja es no visa, kas viņam pieder, līdz rītam vienu atlicināju, kas mīž pie sienas.

Un viņš sacīja: lai Dievs man šā vai tā dara, ja Elišas, Šafata dēla, galva šodien uz viņa paliks.

Neesi ātrs ar savu muti un lai tava sirds nepārsteidzās, kādu vārdu Dieva priekšā izrunāt. Jo Dievs ir debesīs un tu virs zemes, tāpēc lai ir maz tavu vārdu.

Jo viņš nicinājis zvērestu un lauzis derību; redzi, jebšu viņš savu roku bija devis, tomēr viņš visu to ir darījis, tāpēc viņš neizglābsies.

Tad ķēniņš noskuma; bet zvērēšanas dēļ un to dēļ, kas līdz pie galda sēdēja, viņš pavēlēja, to dot.

Un kad gaisma bija aususi, tad Jūdi sapulcējās un sazvērējās kopā sacīdami: “Mēs negribam ne ēst ne dzert, tiekams Pāvilu būsim nokāvuši.”