TSK · Matthew 26:39

Tad Ābrams nometās uz savu vaigu, un Dievs runāja ar to sacīdams:

Bet tie krita uz savu vaigu un sacīja: Ak Dievs! Tu Dievs pār visas miesas gariem, — ja viens cilvēks apgrēkojies, vai Tu tāpēc dusmosies par visu draudzi?

Kad nu Dāvids savas acis pacēla, tad viņš redzēja Tā Kunga eņģeli starp debess un zemes stāvam, un tam bija izvilkts zobens rokā, kas bija izstiepts pār Jeruzālemi. Tad Dāvids un tie vecaji, ar maisiem apģērbušies, metās uz savu vaigu,

Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “‹Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeršu, un likties kristīties ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?›” Tie uz viņu sacīja: “Varam gan.”

Viņš atkal otru lāgu nogājis, lūdza sacīdams: “‹Mans Tēvs, ja šis biķeris Man nevar iet garām, ka Es to nedzeru, tad lai notiek Tavs prāts.›”

Un maķenīt pagājis Viņš krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām.

Un Viņš novērsās no tiem akmens metiena tālumā un ceļos nometies lūdzās,

‹Jo Es esmu no debesīm nācis, ne lai Es daru Savu prātu, bet Tā prātu, kas Mani sūtījis.›

‹Tagad Mana dvēsele ir satriekta. Un ko lai es saku? Tēvs, izpestī Mani no šās stundas! Bet tāpēc Es uz šo stundu esmu nācis.›

Tad Jēzus uz Pēteri sacīja: “‹Bāz savu zobenu makstīs; vai Man nebūs to biķeri dzert, ko Mans Tēvs Man ir devis?›”

Bet mums, kas esam stipri, pienākas panest nestipro vājības un nevis sev pašiem būt pa prātam.

Šis (Kristus) Savās miesas dienās, lūgšanas un aizlūgšanas ar stipru brēkšanu un asarām ir upurējis Tam, kas Viņu no nāves varēja izglābt, un ir paklausīts, tāpēc ka Viņš Dievu turēja godā.