TSK · Luke 7:2

Tad Ābrahāms sacīja uz savu kalpu, to vecāko savā namā, kas valdīja pār visu, kas viņam bija:

Un Tas Kungs bagāti ir svētījis manu kungu, un tas ir augumā audzis, un Viņš tam ir devis avis un vēršus un sudrabu un zeltu un kalpus un kalpones un kamieļus un ēzeļus.

Tad Jāzeps atrada žēlastību viņa priekšā un viņam kalpoja, un viņš to iecēla pār savu namu, un deva viņa rokā visu, kas tam piederēja.

Ja esmu dzinis netaisnību un mana kāja steigusies uz nelietību, —

Bet kapteinis un tie, kas pie Viņa bija un Jēzu sargāja, redzēdami zemes trīcēšanu un kas tur notika, ļoti izbijās un sacīja: “Patiesi, Šis bija Dieva Dēls.”

Un kapteinis redzēdams, kas notika, Dievu teica un sacīja: “Patiesi, Šis ir bijis taisns Cilvēks.”

(Bet šī bija Marija, kas To Kungu ar zālēm bija svaidījusi un Viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi; tai brālis Lācars gulēja nevesels.)

Un kad eņģelis, kas ar Kornēliju runāja, bija aizgājis, tad šis aicināja divus no saviem nama kalpiem un vienu dievbijīgu karavīru no tiem, kas pastāvīgi pie viņa bija.

Un Pāvils vienu no kapteiņiem pasauca un sacīja: “Noved šo jaunekli pie virsnieka, jo viņam ir priekš tā kāda ziņa.”

Un otrā dienā mēs laidām malā pie Sidonas. Un Julijus laipnīgi pret Pāvilu turēdamies atļāva pie draugiem iet, ka tas no tiem dabūtu apgādāšanu.

Jūs kalpi, paklausiet visās lietās tiem, kas pēc miesas jūsu kungi, ne priekš acīm kalpodami, tā kā gribēdami cilvēkiem patikt, bet sirds vientiesībā Dievu bīdamies.