TSK · Mark 7:21

Un Tas Kungs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga virs zemes, un viss viņu sirdsprāts un padoms tikai ļauns bija vienmēr.

Kas dos šķīstu no nešķīstiem? Nav neviena.

Kā tad cilvēks varētu būt taisns Dieva priekšā, un šķīsts, kas no sievas dzimis?

Bet tie visi atkāpušies, visnotaļ smirdoši tapuši, neviena nav, kas labu dara, nav it neviena.

Bet tie visi atkāpušies, tie kopā samaitājušies; nav, kas labu dara, it neviena.

Pār visu, kas jāsargā, sargi savu sirdi; jo no tās iziet dzīvība.

Viņu kājas skrien uz ļaunumu un steidzās izliet nenoziedzīgas asinis, viņu domas ir nelietīgas domas, posts un nelaime ir uz viņu ceļiem.

Sirds ir viltīga pār visām lietām un samaitāta, kas to var izzināt?

Un Jēzus redzēja viņu domas un sacīja: “‹Kāpēc jūs domājiet ļaunu savās sirdīs?›

‹Ak vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs šķīstat biķera un bļodas ārpusi, bet no iekšpuses tie ir pilni ar laupījumu un negausību.›

Vai tas tavs būdams nevarēja tavs palikt? Arī pārdots tas bija tavā vaļā; kāpēc tad tu tādu lietu savā sirdī esi iedomājies? Tu neesi cilvēkiem melojis, bet Dievam.”

Jo kad mēs miesā bijām, tad grēku kārības caur bauslību mūsu locekļos bija spēcīgas, nāvei augļus nest.

Tāpēc ka miesas prāts ir naids pret Dievu; jo tas Dieva bauslībai nepaklausa un arī nespēj.

Jo arī mēs citkārt bijām neprātīgi, nepaklausīgi, alodami, iekārošanām un dažādām kārībām kalpodami, blēdībā un skaudībā dzīvodami, naidīgi, cits citu ienīdēdami.

Vai tad jūs pie sevis pašiem neesat starpību darījuši un neesat tapuši tiesneši pēc ļaunām domām spriezdami?

Ka miesā būdami to vēl atliekamo laiku vairs nedzīvojat cilvēku kārībām, bet Dieva prātam.