TSK · John 8:6

Jūda ir jauns lauva, no laupījuma tu esi pacēlies, mans dēls, viņš nometies, nogūlies tā kā lauva un tā kā lauvas māte; kas viņu traucēs?

Un kas manu dvēseli meklē, liek man valgus, un kas manu nelaimi meklē, runā postu un izdomā viltību cauru dienu.

Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim, Jedutunam. Es esmu apņēmies, ka savu ceļu sargāšu, ka negrēkošu ar savu mēli; es sargāšu savu muti kā ar iemauktiem, kamēr bezdievīgais manā priekšā.

Savs laiks saplēst un savs laiks sašūt, savs laiks klusu ciest un savs laiks runāt.

Tai pašā acumirklī tur iznāca cilvēka rokas pirksti, tie rakstīja pretim lukturim uz ķēniņa pils balto sienu, un ķēniņš redzēja tās rokas pirkstus, kas rakstīja.

Tādēļ prātīgais šai laikā cieš klusu, jo tie ir nikni laiki.

Un Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Un Viņa mācekļi piegājuši Viņu lūdza un sacīja: “Atlaidi to, jo tā brēc mums pakaļ.”

Un farizeji nāca pie Viņa, To kārdinādami, un uz Viņu sacīja: “Vai cilvēkam jebkādas vainas dēļ brīv no sievas šķirties?”

Un viens no tiem, viens bauslības mācītājs, kārdinādams Tam jautāja un sacīja:

Un farizeji izgāja un iesāka ar Viņu strīdēties un meklēja no Viņa kādu zīmi no debess, Viņu kārdinādami.

Bet viņu viltību zinādams, Viņš uz tiem sacīja: “‹Kam jūs Mani kārdināt? Atnesiet Man vienu sudraba grasi, lai Es to redzu.›”

Bet citi kārdinādami meklēja no Viņa zīmi no debess.

Un tie uz Viņu glūnēja un izsūtīja, kurus bija izmācījuši, lai izliktos taisni, ka Viņu varētu savaldzināt kādā vārdā un nodot valdībai un zemes soģa varai.

Lai arī Kristu nekārdinājiet, tā kā arī citi no tiem viņu kārdinājuši un ir nomaitāti caur čūskām.