TSK · Hosea 5:2

Tie savas mēles trin kā zobenu, un uzvelk savas bultas, savus rūgtos vārdus,

Par ko jūs vēl vairāk būs sist, kad jūs vienmēr atkāpjaties? Visa galva ir vāja, un visa sirds nogurusi.

Ak Kungs! Vai Tavas acis (neraugās) uz ticību? Tu tos siti, bet tie nejūt sāpes, Tu tos apbēdini, bet tie negrib pieņemt pārmācību; tie savus vaigus apcietinājuši vairāk nekā akmeni, tie negrib atgriezties.

Nu Tas Kungs man to ir zināmu darījis, un es to zinu; tai brīdī Tu man esi rādījis viņu padomu.

No Jūda ķēniņa Josijas, Amona dēla, trīspadsmitā gada līdz šai dienai, šos divdesmit trīs gadus, Tā Kunga vārds uz mani noticis, un es uz jums esmu runājis vienā runāšanā, bet jūs neesat klausījuši,

Tādēļ Es esmu cirtis ar tiem praviešiem, Es tos esmu kāvis ar Savas mutes vārdiem, un Mana tiesa ausa kā gaisma.

Visa viņu negantība ir Gilgalā, tur Es tos ienīdēju. Viņu ļauno darbu dēļ Es tos izdzīšu no Sava nama, Es joprojām tos vairs nemīļošu; — visi viņu lielkungi ir atkāpēji.

Vai tai stūrgalvīgai un apgānītai un varmācīgai pilsētai!

Un kad gaisma bija aususi, tad Jūdi sapulcējās un sazvērējās kopā sacīdami: “Mēs negribam ne ēst ne dzert, tiekams Pāvilu būsim nokāvuši.”