TSK · Psalms 13:2

Tad Sauls no Dāvida vēl vairāk bijās un Sauls ienīdēja Dāvidu, kamēr viņš dzīvoja.

Un ķēniņš uz mani sacīja: kādēļ tavs vaigs izskatās noskumis? Vai tu esi slims? Tā gan nav, bet tava sirds ir noskumusi. Tad es bijos ļoti.

Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka Tu ap mani noliec vakti?

Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,

Bet, ja es eju pret rītiem, tad Viņa tur nav, ja eju pret vakariem, tad Viņu nemanu.

Ka tas manu dvēseli nelaupa kā lauva, to saplosīdams, tādēļ ka glābēja nav.

No bērniņu un zīdāmo mutes Tu esi sataisījis spēku, Savu pretinieku dēļ, apklusināt ienaidnieku un atriebēju.

Tiesu nesdams bāriņam un apspiestam, lai cilvēks, kas no zemes, vairs nedara varas darbus.

Visi, kas mani redz, mani apmēda, atplēš lūpas un krata galvu sacīdami:

Jo es esmu pie pašas krišanas un manas sāpes ir vienmēr manā priekšā.

Un saku uz Dievu, savu akmens kalnu: kāpēc Tu mani esi aizmirsis? Kāpēc man būs staigāt noskumušam, kad ienaidnieks spaida?

Cik ilgi, ak Dievs, pretinieks nievās, un ienaidnieks zaimos Tavu vārdu mūžam?

Bēdu laikā es meklēju To Kungu, mana roka izstiepjas naktī un nenogurst, mana dvēsele negribās būt iepriecināma.

Kad es jau sacītu: kāja man slīd, tad Tava žēlastība, ak Kungs, mani tur.

Esi mums žēlīgs, ak Kungs, esi mums žēlīgs, jo mēs esam pārlieku nievāti.

Jo ienaidnieks vajā manu dvēseli, viņš samin manu dzīvību pie zemes, viņš mani liek tumsībā, kā tos, kas jau sen miruši.

Ka viņš arī visu mūžu tumsā ēdis un lielos sirdēstos un vājībā un dusmās?

Kāpēc tad manas sāpes nemitās, un mana mocība ir tik grūta, ka negribās dziedinājumu? Vai Tu man gribi būt kā viltīga upe, kā ūdens, kas izsīkst.

Viņas pretiniekiem tikusi virsroka, viņas ienaidniekiem klājās labi; jo Tas Kungs viņu apbēdinājis viņas lielās pārkāpšanas dēļ; viņas bērniņi iet cietumā pretinieka priekšā.

Kādēļ Tu mūs mūžam gribi aizmirst, kāpēc Tu mūs tik ilgi gribi atstāt?

Tad Viņš uz tiem saka: “‹Mana dvēsele ir visai noskumusi› ‹līdz nāvei; paliekat šeitan un esat ar Mani nomodā.›”

‹Bet kad Es to uz jums esmu runājis, tad jūsu sirds ir palikusi pilna noskumšanas.›

Un viņš arī gulēja uz miršanu, bet Dievs par viņu ir apžēlojies, tomēr nevien par viņu, bet arī par mani, ka man nenāktu noskumšana uz noskumšanu.