TSK · Romans 3:4

Es meklēšu savu atzīšanu no tālienes un gādāšu savam Radītājam taisnību.

Tev vienam es esmu grēkojis un ļaunu darījis priekš Tavām acīm, ka Tu paliec taisns Savos vārdos un šķīsts Savā tiesā.

Jo Tas Kungs ir labs; Viņa žēlastība paliek mūžīgi, un Viņa patiesība līdz radu radiem.

Tavs vārds visnotaļ ir patiesība, un visas Tavas taisnās tiesas paliek mūžīgi.

Jēkabam Tu parādīsi uzticību, Ābrahāmam žēlastību, ko mūsu tēviem esi zvērējis no vecām dienām.

‹Viņš nāks un nomaitās šos dārzniekus un vīna kalnu dos citiem.›” Tie to dzirdējuši sacīja: “Lai tas nenotiek.”

Nemaz ne! Jo kā tad Dievs pasauli tiesās?

Nemaz ne! Kā mēs, kas grēkam esam miruši, iekš tā vēl gribētu dzīvot?

Ko nu lai sakām? Vai bauslība ir grēks? Nemaz ne! Bet grēku es nepazinu kā vien caur bauslību. Jo iekārošanu es nezinātu, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekāroties.

Ko nu lai sakām? Vai netaisnība ir pie Dieva? Nebūt ne!

Tad nu es saku: vai viņi tāpēc piedauzījušies, lai kristu? Nebūt ne! Bet caur viņu kritumu pagāniem pestīšana notikusi, viņiem par paskubināšanu, šiem dzīties pakaļ.

Bet Dievs ir uzticīgs, ka mūsu vārdi uz jums nav bijuši jā un nē.

Es nenicināju Dieva žēlastību; jo ja taisnība ir caur bauslību, tad Kristus velti miris.

Mūžīgas dzīvošanas cerībā, ko Dievs, kas nevar melot, no mūžīgiem laikiem ir apsolījis,

Kas tic uz Dieva Dēlu, tam ir liecība iekš sevis paša. Kas Dievam netic, tas Viņu ir darījis par melkuli, jo tas tai liecībai nav ticējis, ko Dievs par Savu Dēlu ir liecinājis.

‹Un Filadelfias draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas Svētais, Tas Patiesīgais, kam ir Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēdz, un aizslēdz, un neviens neatver.›