Story
Svētais Abanūbs Bērns moceklis Abanūbam bija tikai divpadsmit gadu, kad romiešu valdītājs viņu mocekļa nāvē nogalināja. Trīsdesmit pirmajā jūlijā mūsu Baznīca svin viņa nāvi kā viņa dzimšanas dienu mūžīgajā dzīvē.
Svētā Abanūba relikvijas, kā arī daudzu kristiešu relikvijas, kuri nomira kopā ar viņu, līdz pat šai dienai tiek glabātas Vissvētās Jaunavas Marijas un svētā Abanūba baznīcā Samanūdas pilsētā. Stāsta arī, ka Svētā Ģimene apmeklēja šo vietu sava bēgļu ceļa laikā uz Ēģiptes zemi. Baznīcā joprojām saglabājusies aka, no kuras dzēra Kungs Jēzus, svētā Marija un svētais Jāzeps. Daudzas parādīšanās un brīnumi tajā baznīcā notiek līdz pat šai dienai. Abanūbs piedzima miestiņā ar nosaukumu Nehisa Nīlas deltā. Viņš bija vienīgais dēls dievbijīgiem kristiešu vecākiem, kuri aizmiga, kad viņš vēl bija mazs bērns. Divpadsmit gadu vecumā Abanūbs iegāja baznīcā un dzirdēja priesteri mudinām draudzi palikt uzticīgiem ticībā vajāšanu laikā, kuras bija izraisījis romiešu imperators Diokletiāns.
Abanūbs pieņēma svētos Noslēpumus un tad lūdza Dievu, lai Tas viņu vada uz vietu, kur viņš varētu apliecināt savu ticību mūsu Kungam Jēzum. Pēc tam Abanūbs izgāja un visu, kas viņam piederēja, izdalīja trūkumcietējiem, tad kājām devās uz pilsētu, ko sauca par Samanūdu. Kamēr viņš gāja pa ceļu, viņš ieraudzīja erceņģeli Mihaēlu debesu godībā. Šis skats bija tik varens, ka Abanūbs nokrita pie zemes, bet erceņģelis viņu piecēla un sacīja, ka viņam trīs dienas būs jācieš Samanūdā un ka viņš liecinās par Jēzu Kristu arī citās vietās.
Kad Abanūbs nonāca Samanūdā, viņš devās pie romiešu valdītāja un atklāti apliecināja savu ticību, kā arī zaimoja valdītāja elkus. Valdītājs sadusmojās un pavēlēja šaust viņu pa vēderu. Kareivji sita Abanūbu tik smagi, ka viņa iekšas izvēlās ārā no vēdera, bet erceņģelis Mihaēls brīnumainā kārtā viņu izdziedināja. Tad valdītājs iemeta viņu cietumā kopā ar citiem kristiešiem, kuri viņa klātbūtnē tapa stiprināti un vēlāk saņēma mocekļa kroni Jēzus vārda dēļ.
Nākamajā dienā valdītājs aizveda Abanūbu laivā uz pilsētu, ko sauc par Atribu, un par sodu pakāra viņu otrādi pie laivas buras. Kareivji kopā ar savu valdītāju sāka dzert, dejot un sist Abanūbu pa muti, līdz no viņa deguna sāka tecēt asinis. Bet negaidīti kareivji kļuva akli, bet valdītāju skāra trieka. Savās mokās tie sauca uz viņu, sacīdami: "Mēs lūdzam tevi, Abanūb, lūdz savu Dievu, lai Viņš mūs izdziedina, jo, ja mēs tiksim izdziedināti, mēs kļūsim par kristiešiem."
Svētais Abanūbs atbildēja: "Tas notiks tikai Atribā, lai visi tur zinātu, ka nav cita Dieva kā vienīgi Kristus." Kad tie nonāca Atribā, tie visi tika izdziedināti un priekā sauca: "Mēs esam kristieši! Mēs ticam Abanūba Dievam." Tad tie novilka savas kareivja drēbes un nometa tās zemē Atribas valdītāja priekšā. Pārvaldnieks ļoti sadusmojās un pavēlēja viņus nogalināt.
Atribā Abanūbu smagi mocīja — gan šaustīdami, gan piesieja viņu pie dzelzs gultas un aizdedzinādami zem viņa uguni. Bet visās šajās bēdās Kungs parādīja savu spēku, un Abanūbs tika izglābts. Šo brīnumu dēļ daudzi no skatītājiem ticēja Kristum un saņēma mocekļa kroni. Tad valdītājs pavēlēja nocirst Abanūbam rokas un kājas. Un pēkšņi no debesīm nokāpa Kunga eņģelis, atlika rokas un kājas to vietā un izdziedināja viņu, tā ka Abanūbs piecēlās un staigāja visu priekšā. Simtiem cilvēku ticēja Kristum šī brīnuma dēļ.
Padomā galā nonācis, valdītājs lika atsaukt dažus no zemes prasmīgākajiem burvjiem un lūdza tos palīdzēt viņam uzvarēt Abanūbu. Tie ieteica, lai viņu iemet indīgajām čūskām. "Tajās čūskās ir pietiekami daudz indes, lai nogalinātu divus vai trīs simtus vīru," tie sacīja. Tā viņi ielika Abanūbu kamerā kopā ar čūskām, bet Dievs, kas aizdarīja lauvu mutes Daniēla laikā, savaldīja čūskas, un tās Abanūbam nekā ļauna nedarīja. No rīta, visiem par izbrīnu, svētais Abanūbs izgāja no kameras dzīvs.
Un tad pēkšņi viena no čūskām izlīda no kameras un aptinās ap valdītāja kaklu, tā ka vīrs sāka drebēt un sauca: "Jēzus, tava Dieva, vārdā, apžēlojies par mani un neļauj čūskai man darīt ļaunu." Tad svētais, kas mīlēja visus — gan draugu, gan ienaidnieku, kā pavēl Evaņģēlijs, — lūdza no sirds un pavēlēja čūskai nokāpt un nedarīt valdītājam ļaunu. Tajā dienā daudzi no klātesošajiem ticēja Jēzum, un viņu vidū bija arī trīs burvji.
Beidzot viens no valdītāja padomdevējiem ieteica viņam nocirst svētajam galvu, lai izbeigtu šo notikumu. Tad valdītājs pavēlēja kareivjiem nogalināt svēto Abanūbu ar zobenu. Ticīgs vīrs, vārdā svētais Jūlijs, ietina Abanūba miesu smalkā linautā un nosūtīja viņu uz viņa dzimto miestu Nehisu, kur tas tika apglabāts.
Mūsu Kunga 960. gadā viņa miesa tika pārvesta uz Vissvētās Jaunavas Marijas baznīcu Samanūdā, kur tā atdusas līdz pat šai dienai. Gadu gaitā Abanūbs daudzkārt parādījās tajā baznīcā, jo viņš parādījās divpadsmit gadu zēna izskatā un spēlējās ar sava vecuma bērniem. Reiz viņš iejaucās kautiņā starp dažiem kristiešu un musulmaņu bērniem, un šis notikums izraisīja dusmas vienam no ievērojamiem musulmaņiem, kas dzīvoja baznīcas tuvumā. Baznīcas priesteris, kas bija ļoti vecs vīrs, sadusmojās, uzzinājis par notikušo, un savās dusmās aizliedza bērnam svētajam parādīties. Un brīnišķīgi ir tas, ka svētais paklausīja priestera lēmumam, un parādīšanās uz daudziem gadiem apstājās.
Tikai 1974. gadā, kad par tās baznīcas priesteri tika iesvētīts tēvs Abanūbs Luijs, viņš ataicināja divus bīskapus, kas atnāca uz baznīcu un pēc dedzīgas lūgšanas atļāva svētajam parādīties, ja viņš to vēlas. Apmēram divu nedēļu laikā tika novērota viņa pirmā parādīšanās, kurai sekoja daudzi brīnumi un parādīšanās.
Kāds pazīstams bīskaps nesen apmeklēja Monreālu un runāja par brīnumiem, ko viņš pats bija pieredzējis. Viņš sacīja: "Kādu dienu es apmeklēju Samanūdu un piedalījos liturģijas svinēšanā Vissvētās Jaunavas Marijas un svētā Abanūba baznīcā. Liturģija bija nedēļas vidū, un to apmeklēja tikai nedaudzi. Kad mēs bijām beiguši, es izteicu savu apbrīnu par to, cik skaista ir šī baznīca, un cik ļoti es izbaudīju tajā lūgt liturģiju, izņemot vienu mazu lietu." Es piebildu, ka visu lūgšanu laikā kāds mazs zēns nepārtraukti nāca iekšā un ārā pa priekšējām durvīm. Priesteris man pateica, ka viņš nav redzējis nevienu mazu bērnu un ka liturģiju apmeklēja tikai daži pieaugušie. Tad viņš secināja, ka tas mazais zēns bija svētais Abanūbs.
Kāds cits vīrs stāstīja, ka pēc liturģijas viņš devās savā ceļā, nesdams portfeli. Viņš sacīja: "Lija lietus, es paslīdēju un iekritu peļķē. Tad kāds mazs zēns pieskrēja pie manis un palīdzēja man piecelties, un viņš pasniedza man manu portfeli un teica man, lai es pāreju uz otru ielas pusi. Es izbrīnījos, atklādams, ka manas drēbes un mans portfelis ir pilnīgi sausi. Tad es meklēju mazo zēnu, bet viņš bija pazudis."
Lai šī lielā mocekļa, bērna svētā Abanūba, svētība, lūgšanas un aizlūgumi ir ar mums. Āmen.